23. decembris - Raksts LAIKS avīzē: Ko dara Astrīda Liziņa?

(Laikraksts LAIKS, 2016. gada decembris.)

VILNIS BAUMANIS

No malas vērojot, kā top XIV Vispārējie dziesmu un deju svētki ASV, jau pašos sākumos bija redzams, ka viens no Baltimoras svētku galvenajiem sarīkojumiem - tautasdeju lieluzvedums - būs drošās rokās. To rīko pieredzējusī tautasdeju skolotāja un jaunatnes audzinātāja Astrīda Liziņa. Kaut arī tik plaša pasākuma veidošanu viņa uzņēmusies pirmo reizi, rūpīgā pieeja liecina, ka iznākums būs labs. Pateicības dienā viņa man pastāstija par paveikto un iecerēto.

Liekas, ka Astrīda, no kuŗas mājām, paugurainā Pensilvānijā, paveŗas plašs skats uz visu apkārtni, tikpat skaidri pārredzējusi savu uzdevuma ainavu un sapratusi, kas būs vajadzīgs. Pirmkārt jau, uzticamu palīgu vienība. Darbu uzņemoties, viņa tūlīt sarunājusi Filadelfijas deju kopas “Dzirkstele” esošos un bijušos dalībniekus par talciniekiem, un tagad viņas rīcībā ir ap 30 palīgu, kas būs atbildīgi par uzveduma daudzajām vajadzībām: dekorācijām, apgaismojumu, techniskām lietām, dalībnieku paēdināšanu un veselu virkni citu detaļu, par kuŗām skatītājs vispār nevarētu iedomāties.

Tautasdeju lieluzvedums, kas noritīs 2017. gada 2. jūlijā, Baltimoras Royal Farms arēnā, savā ziņā prasa tādas pašas iemaņas kā Amerikas prezidentam, pārņemot amatu, vai kaŗa vadonim, plānoot desantu. Šobrīd Baltimoras svētkos līdzdalību pieteikušas pāri par 30 deju kopas, to vidū 5 no Latvijas un 2 no Īrijas - kopā ap 650 dejotāu, no kuŗiem kāda ceturtā daļa ir bērni. Šo dejotāju “armiju” būs jāmāk izvietot arēnā, precīzi izplānojot uznācienus un katras grupas novietojumu dejas laukumā. Programmu sastādījusi atsevišķa darba grupa, vadoties pēc iecerētās tēmas “Dejā uz Latvijas simtagi”; līdz at ko uzvedumā būs redzamas dejas, kas choreografētas un dejotas pēdējos simt gados, gan pirmās brīvvalsts laikā, gan trimdā, gan mūsdienu Latvijā.

Gribējās zināt vairāk par Astrīdu pašu. Kur radās viņas interese par tautasdejām? 1970. gadu sākumā viņa kā maza meitene apmeklējusi vietējo latviešu papildskolu Ņudžersijas štatā. Toreiz skolu vadīja Zelma Lapiņa, iecienīta Latvijas laiku skolotāja, kuŗai tautasdejas bija sirdslieta. Tā arī Astrīda Liziņa tautasdeju pamatus guvusi Zelmas Lapiņas vadītajā Ņudžersijas bērnu ansamblī “Zaglītis.” Lapiņa kundze bijusi stingra un prasījusi daudz, bet dejotāji bijuši pelni, kad priekšnesums labi izdevies. 1973. gadā 9 gadu vecumā Astrīda pirmo reizi uzstājusies Dziesmu svētkos - Klīvlandē. Tas bija neaizmirstams piedzīvojums! Vēlāk, vidusskolas un studiju gados viņa Dziesmu svētkos dejojusi daudzkārt, gan Ņudžerijas kopas “Dzintas”, gan Montrealas “Ačkups” sastāvā. Aizprecējusies uz Pensilvāniju, viņa tūlīt kļuva Filadelfijas ansambļa “Dzirkstele” vadītāja un šo uzdevumu pilda joprojām.

Par sevi kā deju kopas vadītāju Astrīda saka, ka viņa no dejotājiem sagaida augstu līmeni, bet cenšas to panākt bez autoritāriem paņēmieniem. Viņai ir savas noteiktas domas par tautastērpiem un to valkšanu, ko viņa guvusi no agrāk Ņudžersijā pazīstamās, jau sen viņā saulē aizgājušās folkloriste Mirdzes Štrausas. Štrausa kundze esot uzsvērusi, ka tautastērps ir katras valkātājas individuāli veidota svētku rota, nevis tikai skatuves tērps.

Brunčiem jābūt gaŗiem; “mini-brunči”, ko kādreiz jaunas meitenes valkā uzvedumos, neatbilst īstam tautastērpam. Tāpat, nevis pastalas, jo pastalas ir darbu apavi un neder goda tērpam. Astrīda griezusies pie vienas pazīstamas ASV dzīvojušas lietpratējas Lienes Kaugares, kas solījusi sakopot ziņas par tautastērpa pareizu valkāšanu, ko izsūtīt deju kopām.

Liekas, ka pēc dabas, Astrīdai visās lietās patīk skaidrība un precizitāte. Par to liecina arī viņas izvēlētā profesija. Jau 25 gadus viņa strādā par matemātikas skolotāju Twin Valley vidusskolā, Elversonas pilsētiņā, Pensilvānijā. Matēmatika viņu saistijusi jau kopš mazām dienām un, iespējams, palīdz arī iztēlē saskatīt tautasdeju ģeometriskās formas. Skolotājas darbs viņai dodgandarijumu - kaut arī viņa atzīst, ka gadu gaitā tas kļuvis grūtāks un sarežģītāks. SKolēniem esot jānoliek dažādi štata eksāmeni, un arī skolēnu vecāki kļuvuši daudz prasīgāki. Taču ilgā pieredze amerikāņu vidusskolā devusi Astrīdai iemaņas, kas noderīgas, arī vadot latviešu tautasdeju grupas un citus sabiedriskus pasākumus. Viņa bijusi skolotāja arī latviešu skolās un desmit gadus vadīja latviešu bērnu nometni Katskiļos - līdztekus arī tur mācīdama tautasdejas.

Visos pasākumos Astrīdu atbalsta viņas ģimene - vīrs Andrejs Liziņš un trīs bērni: Kristaps, Marisa un Emīlija. Andrejs - izglītots mūzikā un tirgzinībās - ir inteliģents un sabiedrisks. Bērni tāpat - attīstīti gan mūzikā, gan sportā. Visi trīs spēlē instrumentus, Kristaps turklāt aizstāv savas kolledžas godu gaŗo distanču skriešanā, Marisa kolledžas līmeņa futboliste, bet Emīlija - vēl vidusskolas vecumā - dejo baletu, kā arī kļuvusi izcila īru tautasdeju (step) dejotāa, kas piedalās konkursos ASV un Eiropā. Visi trīs bērni ir veselīgi domājoši, atvērti un latviski. No ģimenes izstaro pozitīvas aura. Kā tas panākts? Galvenokārt ar vecāku aktīvu iesaistīšanos bērnu gaitās. Ar uzupurēšanos, vadājot viņus uz mūzikas stundām, sporta nodarbībām un latviskajiem pasākumiem - uz latviešu skolu un vasaras programmām Kastkiļos un Gaŗezerā. Svētīga loma latvietības veicināšanā bijusi arī vecvecākiem, Mārai un Viktoram Bukiem un Ainai un Robertam Liziņiem. Ģimenes tuvums, kā arī dzīvesvieta Pensilvānijas laukos, prom no lielpilsētu trauksmainības, rada miera un drošības sajūtu arī Astrīdai.

Kad jautāju, ko viņa, latvietei, nozīmē dzīvot Amerikā, Astrīda atzīst, ka reizēm nav viegli. Jābūt ar mieru tā dzīvot un upurēt savu brīvo laiku latviskajiem sarīkojumiem. Bet tad rodas tādi īpaše pacilātības brīži, kā dziesmu un deju svētki, kad jauniešu sejās redzams prieks un lepnums par savu latvietību, tad viss kļūst skaidrs un vajadzīgs. Tā stāsta Astrīda Liziņa, kas vadīs tautasdeju lieluzvedumu Baltimorā.

#Laiks #tautasdejas